Gadiem Latvijas politiķi apzināti ignorēja draudus, kurus radīja atkarība no Krievijas energoresursiem, to skaitā fosilās gāzes. Spēcīgais Krievijas energoresursu lobijs veicināja ilgstošu Latvijas valsts neinvestēšanu Latvijas energoneatkarības nodrošināšanā, to skaitā neattīstot vēja, saules un biomasas izmantošanu elektrības un siltuma ražošanā. Tieši tāpat Latvijas politiķi ļāva akciju sabiedrībai “Latvijas Gāze”, kurā 34 % no akcijām pieder Krievijas nacionālajam gāzes uzņēmumam “Gazprom”, faktiski monopolizēt visu Latvijas mājsaimniecību tirgu, jo ap 90 % no Latvijas mājsaimniecībām ir līgums ar “Latvijas Gāzi”. “Latvijas Gāze” vēl joprojām vēlas iegādāties fosilo gāzi no Krievijas, pat apsverot maksāt rubļos, lai gan tas de facto nozīmētu tiešu finansiālu atbalstu Krievijas kara turpināšanai.
Kopš Krievijas paplašināta iebrukuma Ukrainā atkal medijos tiek pacelts jautājums par Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību, projekta investoriem solot, ka tas ļaus nodrošināt Latvijas energoneatkarību no Krievijas energoresursiem. Pretī šie investori pieprasa valsts finansiālu atbalstu un/vai nacionālas nozīmes objekta statusa piešķiršanu, kas ļautu vieglāk pārpirkt vai atsavināt privātu zemi un meža platības. Tomēr vai, zinot gan Eiropas zaļo kursu, gan arvien redzamākās klimata krīzes sekas, valstij būtu jāinvestē fosilās gāzes projektā, kas ir pretrunā ar Latvijas klimata solījumiem panākt klimatneitralitāti līdz 2050. gadam?
Pat ja valsts šim projektam nepiešķir atbalstu vai nacionālās nozīmes objekta statusu, mums ir liela neizpratne, kāpēc šo projektu vēlas īstenot Skultē, kur tuvumā ir gan kūrorts, gan dabas liegums, kurā būtu nepieciešama ilgstoša izpēte par ietekmi uz dabu. Skultē arī nav gāzes vada, kas nozīmē, ka būtu jāizcērt plašas meža platības. Ja kāds investors uz savu risku, to skaitā kompensējot par ietekmi uz klimatu, īsteno šo projektu, tam būtu jābūt Rīgā vai Liepājā, kur jau pašlaik ir gāzes vadi, lai mazinātu ietekmi arī uz vidi.
Mēs, jaunatnes organizācija “Protests”, apzināmies nepieciešamību atbrīvoties no Krievijas energoresursiem maksimāli ātri, pat ja tam bija jānotiek jau iepriekš, un pieprasām politiķiem spert soli vēl tālāk, īstenojot Latvijas zaļo kursu, ar kuru panākt pilnīgu energoneatkarību ar atjaunīgiem un atjaunojamiem energoresursiem. Investīcijas jaunā fosilās gāzes infrastruktūrā, kas vēl sola gazificēt jaunas mājsaimniecības, ir trieciens ne tikai klimatam, bet arī mūsu paaudzes nākotnei.