Pirmais decembris ir Pasaules AIDS diena, ko katru gadu atzīmē arī Latvijā. Šī lielā mērā ir arī vienīgā diena gadā, kad Latvijas sabiedrība par šo problēmu atceras, neskatoties uz to, ka Eiropas Savienībā esam pirmajā vietā jauno HIV un AIDS gadījumu skaita ziņā, turklāt, neskatoties uz to, esam vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur pastāv ierobežojumi HIV ārstēšanai.
Ir būtiski pieminēt visus šīs epidēmijas upurus, tomēr vislielākā cieņas un līdzjūtības izpausme būtu piemiņas vakarus un svecītes papildināt ar atbilstošu likumdošanu, nenogurstošu cīņu ar stigmām sabiedrībā, cīņu par informētību un iekļaušanu. Paldies visām organizācijām, kas to dara, mūsu-pārējo darbs būtu panākt to, lai šie aktīvisti gūst lielāku platformu un ietekmi veselības aprūpes lēmumu pieņemšanā, jo pašlaik šo jautājumu risināšana nav politiskā prioritāte, neskatoties uz uzlabojumiem pēdējos gados.
Infekcijas izplatības ierobežošanai UNAIDS ir izvirzījis 90-90-90 mērķi, kas nozīmē, ka vismaz 90% no saslimušajiem tiek diagnosticēti, 90% no tiem saņem ārstēšanu, kas 90% gadījumos būtu efektīva. Latvijā līdzīgi mērķi nav definēti, savukārt atbilstošie skaitļi šobrīd ir nepietiekošajā līmenī: 50-35-64.
Galvenais ignorēšanas iemesls ir nemainīgs kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem – tā nebūs politiskā prioritāte, kamēr sabiedrībā dominēs aizspriedumi, kas atstumj infekcijas skartos cilvēkus. Populārs uzskats paredz, ka tā ir problēma, kas skar tās sabiedrības grupas, kuru vajadzības nav būtiskas. Tas ir ne vien netaisnīgi, cietsirdīgi un augstprātīgi, bet arī nekorekti. Šobrīd HIV izplatās galvenokārt heteroseksuālu dzimumkontaktu rezultātā visa veida sociālajās grupās.
Neskatoties uz to, upuru piemiņas kontekstā šī vienmēr būs īpaša sāpe LGBT+ kopienai. Sākotnējā izplatība lielā mērā saistīta ar homofobiju un to, ka pieņēmums, ka uz to brīdi jaunā slimība skar tikai gejus, radīja situāciju, kurā nāvējoša slimība ar strauju izplatību tika nostumta malā kā neesoša problēma. Homofobija nogalina, aizspriedumi un vienaldzība nogalina. Un nogalina arī pieņēmumi, ka svešas problēmas būtu pieļaujams ignorēt. Ja ne cilvēcīgas līdzjūtības vārdā, kurai būtu jābūt pietiekamam iemeslam aktīvai rīcībai, tad vismaz vispārējās sabiedrības veselības vārdā rīcībai šajā jomā ir jābūt krietni aktīvākai. Katrs mirušais cilvēks šajā cīņā ir zaudējums, kuru var novērst.
Cita starpā, infekcijas izplatību veicina bailes. Ar šībrīža terapijas iespējām dzīve ar HIV var būt pilnvērtīga un ilga, ja diagnoze ir uzstādīta agrā stadijā. Tomēr bieži vien cilvēki ne vien nemeklē testēšanas iespējas paši, bet pat atsakās no tām. Attieksmi “drošāk ir nezināt”, izjūtu, ka sociālā atstumšana liekas biedējošāka par bīstamas slimības attīstības ielaišanu, rada mūsu visu nepietiekošā informētība un vēl vairāk – nepietiekoša empātija.
Cilvēkam ar HIV ir droši pasniegt roku gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, ir droši viņu apskaut un būt viņam par atbalstu. Testējies, aicini testēties draugus un partnerus, bet, galvenais, esi tāds līdzcilvēks citiem, kādu grūtībās vēlētos sastapt pats. Mūsu sirds sāp par daudzskatlīgajiem upuriem, viņu piemiņai mēs dedzinām sveces, viņu piemiņai mēs arī rūpējamies par sevi un cits citu un kopā veidojam cerīgāku nākotni.
Marika Kacare,
Jaunatnes organizācijas "Protests" aktīviste
https://www.spkc.gov.lv/lv/hivaids-statistika
http://tap.mk.gov.lv/doc/2017_12/VMzino_151217_113milj.2803.docx