25. novembris – Starptautiskā vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušanas diena.
Gribētos cerēt, ka dzīvojam sabiedrībā, kur ētikas zelta likums ‘’Nedari otram tā, kā nepatiktu, lai dara tev’’ strādā un ir klātesošs visās sabiedrības daļās, vecuma grupās un arī dzimumos. Bet diemžēl realitāte ir skarba – aptuveni 1/3 daļa no Latvijas sievietēm cieš no vardarbības ģimenē. Stāsti, kas stāv aiz šīs statistikas cipariem, ir traumatiski tikai klausoties vien, turklāt tie neaprobežojas tikai ar fizisku vardarbību– sievietes cieš arī no emocionālas un seksuālas, nemaz nerunājot par ekonomisko vardarbību, par kuru šobrīd Latvijā joprojām nesoda.
Iemeslu, kāpēc vardarbība Latvijā ir tik izplatīta, ir neskaitāmi daudz. Latvijā tolerence pret vardarbību ir augsta ne tikai pašu upuru vidū, bet bieži vien arī sociālajā vidē ap upuri. Par to lielā mērā paldies varam teikt pagājušā gadsimta vidus garīgajam mantojumam. Bieži izskan frāzes: ‘’Tā nav mana ģimenes darīšana, lai paši ar to tiek galā,’’ vai ‘’viņa pati noteikti pārspīlē, es neticu, ka ir tik traki.’’ Šeit uzreiz jāmin, ka šādas frāzes arī ir vardarbība. Bieži sievietēm vēršoties pēc palīdzības, bet dzirdot šādus vārdus, ir bail to darīt vai darīt atkārtoti, jo nav ticības, ka palīdzība sekos.
Sabiedrībā pastāv sociāli pieņēmumi par to, kā sievietei jāuzvedas, kā jārīkojas. Lai gan daļai sabiedrības pastāv ļoti strikts un pozicionēts viedoklis par to, kādai ir jābūt sievietei, svarīgi ir atcerēties, ka tas ir cilvēku personīgais viedoklis. Citu personīgais viedoklis nedrīkst aizskart cilvēka likumiskās tiesības uz drošību. Ir cilvēki, kas joprojām par sieviešu vardarbību izsakās nicinoši vai izvairīgi. Rodas svarīgs jautājums - kāda ir cilvēka dzīvības un labklājības cena. Tā vien šķiet, ka lielai daļai mūsu sabiedrības tā ir mazāk svarīga uz personīgo viedokļu un spriedumu fona. Ir kategoriski nepieņemami, ka sievietes, kas ir saņēmušās savas problēmas risināt ārpus sevis un savas ģimenes saņem ne tikai atturību un nevēlēšanos iesaistīties, bet pat nonicinājumu un cilvēka problēmas patiesuma apšaubīšanu.
Par cilvēku drošību runā arī Stambulas konvencija, par kuru, kā zināms, ir asas diskusijas sabiedrībā. Ja runājam kontekstā ar Stambulas konvenciju, kuru Latvija ir parakstījusi, bet ratificēt nesteidzas, nekur tālu nestāv cilvēku vēlme runāt par principiem, kad katru dienu mūsu starpā dzīvo sievietes, kuras cīnās ar vardarbību un tās atstātajām sekām. Tiek runāts, ka konvencija pretnostata vīrieti un sievieti, ka tas šķeļ sabiedrību un mēs kā valsts ar lejupslīdošu demogrāfiju to nevaram atļauties. Tiek absolūti izgrozīta konvencijas pamatnozīme – aizsargāt sievietes un bērnus no vardarbības – manipulējot ar tekstiem, kas norāda uz konvencijas neatbilstību, jo, kā saka konvencijas pretinieki, tā patiesībā sarakstīta ar nolūku izjaukt tradicionālas ģimenes standartus. Visi šie argumenti novērš uzmanību, lai runātu par pavisam citu tēmu, bet šoreiz par to nav stāsts. Un, ja šī konvencija patiešām apdraud tradicionālās ģimenes vērtības, kāda ir šo vērtību cena? Sieviete klusē, ja viņu sit, - tātad netiek šķelta ģimene, kas ir tik svarīga Latvijas vērtība. Sieviete, kas neuzdrošinās pieteikties darbā, jo to viņai aizliedzis vīrs, - tātad sieviete netiek pretnostatīta vīrietim. Sieviete, glābjot savus bērnus no psihiski nelīdzsvarota partnera, tiek sodīta, bet bērni šim varmākam nodoti aizgādībā, jo sieviete nespēj par bērniem parūpēties cietumā, tātad stipra ģimene, kas tiek cauri grūtībām kopā. Sievietēm palīdzību vajag tagad. Viņām nepieder tāda greznība, kā laiks, gaidot uz valdības lēmumiem. Ja šī konvencija ir pieņemta jau daudzās ES valstīs, vai tiešām tā ir tik slikta, kā to mālē?
Protams, viss nav tikai melns. Šajā pašā gadā Latvijā ir ieviesta jauna ‘’ģimenes konfliktu’’ reģistrācijas anketa. 2018. gadā no 7393 reģistrētiem ‘’ģimenes konfliktiem’’ tikai 1% gadījumu tika uzsākts kriminālprocess, turklāt to raksturs nav ticis dokumentēts un aprakstīts. Tas pats attiecās uz lietas uzraudzīšanu arī pēc situācijas reģistrēšanas. Šo situāciju pirms četriem gadiem sāka uzlabot daži atsevišķi novadi, kur tika izveidota šādu gadījumu reģistrēšanas anketa. Aizpildot šādu anketu, tā tiek nosūtīta sociālajam dienestam, lai tas tālāk sievietei palīdzētu ar tikšanu ārā no šī apburtā loka. Šī gada jūlijā valdība pieņēma lēmumu par anketas obligātu izmantojumu visās Latvijas pašvaldībās. Tas ir liels un nopietns solis pretī biežāku pāridarījumu reģistrēšanai, kas labāk atspoguļos Latvijas reālo situāciju. Ja vērojam, piemēram, Skandināvijas tendences, redzam, ka tās vardarbību skaits ir augstāks par Latvijas, lai gan tas drīzāk skaidrojams ar regulārāku un efektīvāku vardarbības gadījumu ziņojumu un reģistrēšanas skaitu. Priecē arī sabiedrības tendence par vardarbību ģimenēs izteikties biežāk. Jau ilgāku laiku par vardarbību ģimenēs Latvijā runā Pētnieciskās žurnālistikas centrs ‘’Re:Baltica,’’ sadarbībā ar Latvijas Televīziju. Arī plaši atpazīstamajā labdarības akcijā ‘’Dod pieci’’ šogad izvirzītā tēma ir vardarbība ģimenē. Akcijā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti, lai dažādos veidos palīdzētu grūtībās nonakušajiem. Tā ir arī lieliska iespēja runāt par šo tēmu sabiedrībā skaļāk.
Par šo tēmu var pateikt vēl ļoti daudz un ir grūti atrast pareizos vārdus, lai izceltu problēmas nopietnību.
‘’Protests’’ aicina neklusēt, ja redzat netaisnību, neliedziet palīdzību cilvēkiem, kam to lūgt ir grūti! Ja paši ciešat no vardarbības, vērsieties pēc palīdzības. Apkārt ir cilvēki, kam rūp un kuri būs gatavi palīdzēt.
Madara Gaile, Jaunatnes organizācija “Protests”